.. Bija kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa. ...

.. Bija kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.
Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.
Es nežēlojos. Dzīve jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.