Ar mazu joku viss iesākās,
ar skūpstu bez nozīmes,
ar tik irdenu tuksneša ceļu,
ka tajā nedrīkst pat kamieļus vest,
bet kopš tā brīža man pāri kā debess
tavs pelēkais skatiens plests,
nu tas ir tāds dīvains smagums,
un tā ir laime, ko grūti nest,
bet tev nepietiek ar šo tuvumu,
un tagad nojaušu es:
tu kā pasakās velns esi atnācis
pēc manas dvēseles.
L. Brīdaka