Tad kurp mēs skatāmies, vīrieši,
kad jasmīnu pumpuri kut
un vīgrieži, vīgrieži, vīgrieži
gar visām grāvmalām puto?
Uz lauku, kas sen jau ir aparts,
uz to, ko vajadzēs art?
Bet tās nakts dēļ, kurā zied papardes,
mēs vispār izejam art.
Tad kurp mēs, vīrieši, skatāmies,
kad zilgans nāk novakars
un debesu milzīgā ratā
ir dusmīgi piesarcis Marss?
Uz dzimtenes robežu granti -
vai nenāk šurp ugunsgrēks?
Bet mīļoto skatiens kā antejiem
ir mūsējais slepenais spēks.
Tik ilgi un tik mums būt vīriešiem,
cik - mīlēt un mīlētiem būt.
un vīgrieži, vīgrieži, vīgrieži
šo taisnību saprot un jūt.
O. Vācietis