Kad divas lāčādas mūsu alā bija,
Kad mēs pielūdzām dievus un bijāmies
pērkonu draudu,
Mana spalvainā roka caur taviem matiem skrēja
Un maigums lūdzās.
Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī
grauzdēta maize,
Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja.
Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža!
Kailām rokām nožmiedzu kuili,
izcēlu celmus no zemes
Un iesēju kaņepes alas priekšā.
Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens
laikmetā mīlēju,-
Tur kaņepes - tumšzaļas kaņepes šodien vēl zied.
J.Peters