Dzīvot brīnumā un noturēties
krasta gredzenā, kur vilnis plīst,
iekāpt varavīksnē saulei pretī,
kad caur padebešiem stari līst,
krāsas izšķērdīgi šķiest un sajaukt,
tad pa zilbei kopā salasīt
ar to paļāvību, kādā bērni taujā,
ar to ticību, ko nedrīkst apmānīt.
Dzīvot brīnumā un noturēties,
šūpoles pār šķērsukoku dzīt,
lai tad aizturētā elpā spētu
pasauli kā jaunu ieraudzīt.
L. Brīdaka