Mums katram savi dzīves kalni zilie,
Kas visu mūžu tikai tālāk sauc,
Ja tik mēs paši apkārt nebūvētu valni,
Kas sapņiem aizsedz plašuma tik daudz.
Tad rudens lietavas un bērzu zaru trīsas
Vien klusu vēsmu karstai sirdij dzied.
Tik nepagurstot iet, jo zvaigznes itin visas
Mums katram savos zilos kalnos zied.
T. Lāse